Zemgales reģions atrodas Latvijas centrālajā daļā, Zemgales līdzenuma vidienē. Pilsētas aizņem aptuveni 6% no kopējās reģiona teritorijas. Cauri Zemgalei plūst divas nozīmīgas Latvijas upes – Daugava un Lielupe. Ūdens resursu krājumi šajā reģionā ir pietiekami gan saimnieciskajai darbībai, gan cilvēku vajadzībām. Dzeramā ūdens apgāde tiek nodrošināta no pazemes ūdens avotiem. 

Zemgales līdzenuma ainava raksturojas ar līdzenu reljefu un blīvu upju tīklu, kas veido ekoloģiskos koridorus, būtiskus bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai, kā arī piedāvā atpūtas iespējas iedzīvotājiem. 

Pateicoties auglīgajām augsnēm, reģions ir attīstījies par intensīvas lauksaimniecības teritoriju – liela mēroga lauksaimniecība aizņem apmēram 40% no reģiona platības. Šī intensīvā izmantošana ir radījusi būtisku bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, ūdensobjektu piesārņojumu, plūdu risku pieaugumu un citus vides izaicinājumus. Lauksaimniecība reģionā ir labi attīstīta, koncentrējoties galvenokārt uz kultūraugu audzēšanu. 

Pēdējās desmitgades laikā aramzemju platība ir palielinājusies, savukārt pļavu un ganību platības ir samazinājušās, tādējādi palielinot spiedienu uz zālāju biotopiem. Saskaņā ar lauksaimniecības nozares attīstības prognozēm līdz 2050. gadam šīs tendences saglabāsies, kā arī palielināsies izmantoto mēslojumu apjoms, turpinoties lauksaimniecības intensifikācijai. Tas savukārt izraisa lauku homogenizāciju (nepārtraukti aramzemes lauki, lielāki par 30 ha) un bioloģiskās daudzveidības zudumu. 

Reģionam raksturīgs augsts plūdu riska potenciāls, tai skaitā plūdi, ko izraisa sniega kušanas ūdeņi, intensīvas nokrišņu epizodes un hidroinženiertehniskās infrastruktūras darbība. Plūdu gadījumā pastāv straujas un augstas ūdens līmeņa celšanās risks, kas apdraud sabiedrību, apdzīvotās vietas un infrastruktūru. Pastāv nepieciešamība izvērtēt Zemgales līdzenumu un aktualizēt civilās aizsardzības aspektus.